Soļi, lai palaistu vaļā
Es nekad patiesi nepiedodu mātei. Es biju un joprojām sazinos ar viņu, mēs redzam viens otru. Daudz vairāk nekā mēs agrāk. Sākuma mēneši pagātnē, un viņa nezvanīja. Tagad man ar viņu ir labākas attiecības nekā jebkad agrāk. Es uzskatu, ka tas ir tāpēc, ka es beidzot nomizoju masku, kuru sev pielīmēju, pasargājot sevi. Mana dvēsele joprojām kladzināja manus tētus, kuri reiz bija salauzti, un pagātni. Man vēnās plūda vainas inde. 7 gadus katru dienu saindēju savu sirdi, un es to nekad īsti sev neatzinu. Uzņemšana ir pirmais solis visos mūsu dzīves aspektos. Būt godīgam pret sevi ir veselīgākais lēmums un vislielākā labvēlība, ko jūs darāt savas dzīves laikā. Es dalīšos ar dažiem soļiem, kurus es izpildīju, atlaižot procesu, jo tas man ir grūts, bet atalgojošs process.
To atzīstot
Es zinu, ka vispirms ir grūti atzīt, nemaz nerunājot par to, ka atļaujies atlaist ērkšķus savā sirdī. Pagātne var būt skaista roze, kuru mēs ikdienā aplaimojam un apbrīnojam pat pēc puves. Pagātne var būt ērkšķu ķekars, par kuru mēs stingri turamies, jo domājam, ka tas ir vienīgais, kas var aizpildīt mūsu rētas. Īpaši grūti to atlaist, jo asiņot nav patīkami, bet asiņošana apstājas. Mums vienkārši jāļauj brūcēm elpot.
