Iekšējā bērna piesaukšana

Kad biju bērns, mani represēja. Ne tik šausmīgā veidā - mēs netikaim sisti, ļaunprātīgi izmantoti vai slikti izturējušies jebkādā veidā. Bet, kad emocijas nevar izteikt, tās tiek apspiestas. [Protams, tas netika izdarīts ar nodomu - tās ir tikai neveiksmīgas paģiras no iepriekšējām paaudzēm.]

TO apmēram nedēļu atpakaļ Man bija viens no šiem ļoti emocionālajiem mirkļiem manā dzīves ceļojumā - dziļas pašapziņas un atlaišanas brīdis. Ļauties dziļi turētai pārliecībai vai sajūtai nav apzināta izvēle. Tas var būt kaut kas, ko jūs vienmēr esat zinājis, ka jums tas ir jādara, taču laikam ir jābūt pareizam. Tad kādu dienu, tāpat kā cieši turoties pie lielā sarkanā gaisa balona, ​​jūs atklājat, ka varat atvērt roku un ļaut šai auklai aiziet, vērot, kā balons aizpeld tālumā. Tā arī izdarīju. [Es domāju, ka izdarīju ?! Nepareiza lieta par neredzamajām virknēm ir tā, ka ne vienmēr varat būt pārliecināts, ka tās vairs nav ...]

Daudzas dziļi iesakņojušās pārliecības par sevi nāk no manas mātes, un šīm pārliecībām bija jānotiek - tās bija neciešami sāpīgas un postošas. Iespējams, ka tie bija domāti kā līdzeklis, lai pasargātu mani no visa veida uztvertajiem stresiem dzīvē, taču nodoms bija nepareizs, un kaitējums bija neaprēķināms. Laiks bija īstais, tāpēc kādu dienu es iztēlojos spēcīgi spilgtu mātes tēlu 40 gados - laiku, kad es biju pusaudžu gados un mani vārdi visvairāk sabojāja -, un es pateicos viņai par viņas pūlēm, bet lūdzu viņu apstāties . Viņas vārdi mani vairs neietekmēs. Man vajadzēja viņu atlaist, ļaut balsij, bailēm un bažām atbrīvot manu galvu. Un tā viņa aizgāja. Es redzēju, kā viņa pagriežas un aiziet prom - valkājot baltu kreklu ar pogu un zilus svārkus līdz ceļgaliem (ļoti skumji, ka tas bija tik 1980. gads.) Viņa bija slaida un skaista un savas dzīves lielākajā laikā.