Lielās nedēļas sāpes, Lieldienu rīta prieks.

'Tas ir pabeigts,' slavenie vārdi, kurus izteica pats Jēzus Kristus, kad viņš karājās pie krusta, mirstot cilvēka ķermenim. Šis gada laiks man liek apdomāt šos vārdus, jo Lieldienas strauji tuvojas. Ir pabeigts, ka šo vārdu absolūtais galīgums atstāj mani bijībā. Cilvēces grēki sakrājās Dieva Dēla mugurā. Neticami, ka viņš spēja uzņemties tik smagu nastu, kuru neviens cits cilvēks vēsturē nekad nebūs pietiekami izturīgs.
Jēzus saskārās ar tēvu, pagriežot viņam muguru, jo viņš nevarēja uzlūkot viņu tik grēka pilnu, kas ir galīgā noraidījuma forma. Sēžoties es saprotu, ka pat tie, kas netic Dievam, var daudz ko iegūt no Lieldienu vēstījuma. Cilvēks, kurš kādreiz bija mīlēts tagad, tiek nicināts un pakļauts nežēlībai un pazemojumiem, kamēr viņš lēnām nomira skatītāju priekšā. Viņš nekad nezaudēja savu izturēšanos un paškontroli, viņš vienkārši piedeva un panāca savu netaisno sodu. Attēli, kas zib manā prātā, ir spēcīgs, kas velk manu sirdi, un tā ir ļoti milzīga. Es nekad negribētu novēlēt tādu likteni nevienam, pat ienaidniekam, bet šeit ir stāsts par to, ka cilvēks, kuru mīlu, tiek sists, līdz viņš izdarīja savu pēdējo elpu.
Neticīgajam jājūt zināma līdzjūtība pret šo vīrieti, uz kuru es cerētu. Vēsturē ir pierādīts, ka Jēzus staigāja pa zemi. Jo ticīgais Lieldienas nāk rūcot kā lauva laukā, prieks valdzina, Viņš ir augšāmcēlies! Tomēr pirms šī prieka mums jāiet sāpju ceļš, tieši tas ceļš, kas mūs ved pie krusta. Bez tā mums nav pamata būt tik priecīgiem. Atpakaļ pie “Tas ir pabeigts”, vai šie vārdi neliek jums nedaudz nodrebināties?
Kad kaut kas ir galīgs, mēs varam atviegloti uzelpot - šis kursa darbs ir sagatavots, vakariņas ir pagatavotas, maģistra grāds ir pabeigts. Atvieglojums mūs pārpludina šajos mūsu dzīves laikos. Kad Jēzus izrunāja šos vārdus, vai atvieglojums viņu pārpludināja? Viņa uzdevums tika izpildīts, un viņš veiksmīgi uzņēma pasaules grēkus. Es varētu iedomāties, ka viņa atvieglotā nopūta ir tāda, kuru es nespēju saprast. Viņš paņēma grēkus visiem, kas tajā dienā dzīvo, kā arī visiem pirms un pēc tam, kas dzīvos uz šīs zemes. Viens cilvēks, paša Dieva dēls, uzņēma visu šo grēku, samaksājot cenu, kuru mēs visi esam pelnījuši maksāt. Mēs esam cilvēki, mēs grēkojam katru dienu, un mēs esam pelnījuši mirt, tomēr viņš no mums atņēma šo nastu, efektīvi mūs atbrīvojot. Tā ir spēcīga, tā ir mīlestība.
Vai mana dzīve atspoguļo to milzīgo mīlestību, ko Kristus man tajā dienā parādīja uz krusta? Tas mani nomoka katru dienu, it īpaši Lieldienās, jo man atgādina krusta milzīgums. Mēs visi pārdzīvojam savu ikdienas dzīvi, dažas dienas ir vairāk cīņa nekā citas, bet galu galā ir miers, kāpēc no kaut kā jābaidās? Dievs ir ar mums, staigājot ar mums, saskaroties ar milžiem kopā ar mums, nekad neesam vieni. Ir reizes dzīvē, kas nešķiet taisnība. Dievs var staigāt ar mums un mums blakus, turot rokas. Dievs mūs vada, viņš mūs pat reizēm nes. Dievs nepārvietojas, bet mēs to darām. Es savā dzīvē zinu, ļaujiet man pārfrāzēt veco himnu “mana sirds ir tendēta brīnīties”. Man vajag, lai Dievs to paņem un aizzīmogo. Kad dzīve mūs kavē, mēs mēdzam atkāpties no Dieva, dažreiz pat vainojot viņu.
Tomēr viņš to var izturēt, viņš pat var uzņemt mūsu dusmas. Es zinu, ka esmu pārdzīvojis ārkārtējas dusmas uz Dievu. Es jautāju, kāpēc viņš paņēma manus bērnus, pirms es varēju noskūpstīt viņu mazās sejas? Kāpēc man ir šī slimība, kas pārņem manu ķermeni? Kāpēc mani koledžā seksuāli aizskāra? Kāpēc manu dzīvi ieskauj nāve? Es nevaru saskaitīt reizes, kad es kliedzu savas sāpes uz Dievu, kliedzot, līdz man apnīk. Reizēm manas dusmas mani apžilbināja, ka Dievs mani nesa, kaut arī šajos laikos, ja viņš nebūtu, es šodien nebūtu šeit. Viņš mani pacēla un aiznesa uz skumjas otru pusi, lai es atkal varētu pilnībā saskarties ar viņu. Es dažreiz dzīvē esmu zaudējis prieku, kurš gan to nav izdarījis? Prieks atgriežas, kad es atgriežos pie krusta, pie tā, kas esmu, pamats.
Dievs man ir devis spēju mīlēt citus, dalīties priekā ar citiem, rakstīt par savām sāpēm, lai caur tām palīdzētu citiem, viņš ir svētījis mani ar lielu mīlestību manā dzīvē un ar ģimeni, kas apņem mani mīlestībā. Jā, man ir bijušas milzīgas sāpes, bet man ir bijis arī milzīgs prieks. Grēks ienāca pasaulē, grēks rada sāpes, tomēr Jēzus aizliedza ļaut ienākt priekam. Mani grēki man jāatzīstas, jo viņš par tiem samaksāja cenu, tas ir pabeigts.
Lieldienu nedēļa man ir emocionāla, sirds sāp par Jēzus piedzīvoto. Es nevaru ciest skatīties nevienu filmu, kas to ataino, tas ir tāpat kā skatīties, kā manu tēvu lēnām nogalina, kamēr skatītāji viņam nospļauj. Tā ir par daudz, fiziski sāp sirds, plūst asaras. Es mīlu to vīrieti, viņš to izdarīja manis, tevis, visu labā. Vai viņš bija pelnījis tādu nāvi? Atbilde ir skaidra Nē, viņš nebija bez grēka. Tas mani atved uz Lieldienu rītu, viņš ir augšāmcēlies, pārvarējis nāvi, grēku, noraidījumu, tēvs tagad var uz viņu skatīties, tas ir tīrs prieks, tas tiešām bija pabeigts! Iepriekšējās nedēļas sāpes vairs nav, ir tikai prieks no rīta. 'Dievs nav miris, viņš ir dzīvs, rūc kā LAUVA!' (Newsboys, Gods Not Dead, 2012). Apstājieties, lai klausītos, katrā apskāvienā var dzirdēt rūkoņu. Mīlestība ir uzvaroša!