Trauksmes verbija

Iepriekš esmu rakstījis par izrunātā vārda spēku. Es gribu runāt par dažiem no mums lietotajiem vārdiem, kas ierobežo un uztur mūs trauksmainā domāšanā.

Mēs visi kādā brīdī esam saskārušies ar pazemojumu. Mēs esam izteikuši novērojumu vai viedokli, un mums teica, ka tas ir nepareizs. Mūs sauca par stulbiem, ķircināja, kā mēs kļūdījāmies. Daudzi no mums to saskaras skolas rotaļu laukumā, kad bijām jaunāki. Tas notiek gandrīz visiem. Daži no mums devās mājās pēc kaut kāda mierinājuma vai atbalsta, lai vēl vairāk kritizētu. Gadiem ilgi saskaroties ar kaunu un zemas pašvērtības sajūtu, jūs sākat justies vainīgs par to, kas jūs esat. Tāda sajūta, it kā tu būtu izgāzies savā ģimenē un pats sev. Jūs jūtaties nevērtīgs, un, kaut arī tā nav taisnība, cilvēki sāks izturēties pret jums tā, it kā jūs būtu nevērtīgs. Viņi sāks lietot tādus vārdus kā jūs, piemēram, “tas ir pietiekami labi” vai “Es nezinu, vai jūs varat ar to rīkoties”. Pēc kāda laika jūs sakāt šos vārdus sev, un tas jūs aptur, pietrūkstot jūsu potenciālam. Daudzus gadus es sevi atturēju no algas paaugstināšanas, vairāk pienākumu uzņemšanās, veselīgu attiecību uzturēšanas un pozitīvas dzīves attieksmes. Es jutos tā, it kā nebūtu pelnījusi šīs lietas, un tas savukārt manī izraisīja daudz nemieru. Man bija izveidojusies pašierobežojoša uzvedība un pašierobežojošs vārdu krājums.